Kamēr izstādes ir liegtas apmeklētājiem klātienē, Latgales vēstniecība GORS piedāvā virtuāli piedzīvot pagājušā gada novembrī atklāto mākslinieces Helēnas Svilānes-Kuzminas (1949-2003) darbu izstādi “Sieviete un mēness” un kopā ar Latgales Kultūrvēstures muzeja Mākslas nodaļas vadītāju Inesi Dunduri īpašā pastaigā piedzīvot katras gleznas stāstu. Virtuālā pastaiga pieejama GORS mājaslapas sadaļā "IZSTĀDES" un facebook.com/latgalesgors.
“Sieviete un mēness – ļoti trāpīgs nosaukums, kurš ņemts no tāda paša nosaukuma gleznas. Sieviete, kāda bija arī pati Helēna – ļoti sievišķīga un maiga būtne, un mēness – netveramais, tālais, iedomu un ideālu iemiesojums”, stāsta Inese Dundure. Viņa arī atzīst, ka ir gandarījums, ka šī izstāde atrada vietu Latgales vēstniecībā GORS un bija iespēja parādīt šo ļoti vienreizējo, unikālo mākslinieces devumu un radošo mantojumu.
Helēna Svilāne-Kuzmina dzimusi Rīgā, taču viņas radošā darbība pamatā saistāma ar Rēzekni. Mācījusies Rīgas 40. vidusskolā, pēc tam iestājusies J. Rozentāla mākslas skolā, bet 1970. gadā uzsākusi studijas Valsts Mākslas akadēmijā. Pēc izlaiduma īslaicīgi strādājusi LPSR Kultūras ministrijā, bet tad, sekojot draugu ieteikumam, pārcēlusies uz Rēzekni – 70. gadu vidū tur bija izveidojusies daudz brīvāka un draudzīgāka mākslinieciskā vide nekā galvaspilsētā. Rēzeknē Helēna sāka strādāt par gleznošanas, kompozīcijas un koloristikas pasniedzēju Lietišķās Mākslas vidusskolā. 90. gadu beigās ieguva maģistra grādu mākslas pedagoģijā un turpināja pasniegt arī Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiālē.
Māksliniece pirmajā grupas izstādē piedalījās 1973. gadā Rīgā, taču īpaši aktīvu māksliniecisko darbību uzsāka tieši Rēzeknē. Helēnas interešu loks sniedzās ārpus vizuālās mākslas. Viņa lieliski orientējās literatūrā, filozofijā un teoloģijā. Šis zināšanu fons ir klātesošs gan viņas gleznās, gan dzejā, taču vienmēr pietiekami nosacīts, lai neiegrimtu tīrā intelektuālismā.
Izstādes “Sieviete un mēness”, kurā būs skatāmi no 1990. līdz 2001. gadam radītie mākslinieces darbi, tapšanu atbalstījuši gan Helēnas Svilānes-Kuzminas bijušie kolēģi, laikabiedri un studenti, gan mākslinieces dēls – rakstnieks, mākslinieks un režisors Svens Kuzmins, kurš, raksturojot mākslinieces darbus, izstādes anotācijā raksta: “Helēna gleznoja naktīs. Bez šaubām, tam bija visi klasiskie iemesli – ģimene, darbs, ikdienas burzma. Taču bija arī vēl kas cits. Šo “citu” iemeslu ir grūti nosaukt vārdā (labākais, kas nāk prātā, ir rituāls), bet viegli saprast, ja pietiekami ilgi uzturas starp viņas gleznām. Tās veikli izslīd ārpus interpretācijas iespējām, taču to klātbūtnē, līdzīgi kā sapņos, var ļauties tīram pārdzīvojumam – ideālā gadījumā kļūstot arī par sava pārdzīvojuma vērotāju.
Helēnas darbi nepieder nedz vietai, nedz laikmetam, kurā radušies. Un varbūt tieši tādēļ tie joprojām ir tik iedarbīgi, pat iedarbīgāki nekā pagājušā gadsimta beidzamajās desmitgadēs. Kad māksla pārstāj būt ikdienišķuma spogulis un atbalss, tā iegūst pavisam cita veida spēku – tādu, kuru, ļoti aptuveni citējot Vasīliju Kandinski, varētu dēvēt par garīgu, atmodinošu un pravietisku. Šis spēks piemīt tādam māksliniekam, kurš it kā ne ar ko sevišķu neatšķiras no laikabiedriem, taču kura skatiens (citāts beidzas, tālāk pilnīga patvaļa), līdzīgi mēness gaismai, ir vērsts apslēptajās sfērās un palīdz mums, līdzdalībniekiem, iztaustīties cauri neziņas tumsai.”
